Cik bieži Tu dzīvo prāta būrī?

Agrāk es bieži nonācu situācijās, ka man nepatīk esošā situācija un neviena no prāta iedotajām izvēlēm man arī nepatika. Brīžiem tas pat bija smieklīgi, cik skaidri es spēju nodefinēt VISU, ko es nevēlos, bet pateikt skaidri, ko tieši es vēlos, es nespēju. Tādas frāzes, kā “sajūti”, mani dzina izmisumā.

Tad nu sāku sev uzdot jautājumu, kā es varu uzvarēt šajā prāta radītajā spēlē. Ja man nepatīk neviena no iespējām, tad, ko es gribu? 

Šo praktizēju ar sevi arī šajā laikā, kad nākotnes konta prognozes saka, “Ej pārdod!” un prāts saka “Nē! nē!!!, nē!!!! Šis nav īstais laiks, tā nav smuki, tā nevar, NEVIENAM NEKO nevajag!”

Lai saprastu, ko tad īstenībā es gribu, as sāku ar jautājumu, kas ir gala rezultāts, tam, ko es gribu?

Nauda, miers, laime?!

Kā izskatās mans gala rezultāts - ja tā ir nauda, tad cik EUR ? Ja tā ir laime, kas man rada laimes sajūtu? Ja tas ir mieru, kas man dod mieru? 

Ja man nav ne jausmas, kā izskatās, tas, ko es gribu, tad es rakstu ārā uz lapas visu, kā izskatās tas, ko es negribu- negribu pārdot tiem, kam neko nevajag, negribu būt uzmācīga zvanītāja, negribu dzīvot bez naudas, negribu strādāt 24/7, negribu justies pārgurusi, negribu tracināt cilvēkus, negribu justies tā, ka nevaru no gultas piecelties, jo besis, negribu būt nīgra sieviete, negribu būt sprāgstoša sieva un nikna vadītāja, negribu.… 

Šajā brīdī ir svarīgi ļaut sev būt kā mazai meitenei, piesist kājiņu un rakstīt ārā visu, ko tad es negribu, negribu, negribu. Cilvēkiem bieži ir neērti no šīs sadaļas, jo gudrā galva saka, ka nedrīkst tā negribēt, pieaugušajiem ir pienākumi un vispār tik daudz ir jāgrib, jo kārtīgi cilvēki grib. Man šī sadaļa palīdz nolaist tvaiku. Daļa manis jūtas uzklausīta un otra daļa var turpināt meklēt - kā tad es varu uzvarēt šajā spēlē?!

Tad es atgriežos, pie galvenā, ko tad es gribu gala rezultātā- naudu, mieru, laimi?

Es rakstu pa vienam visus “negribu” un izmantoju to, kā spēles noteikumus, lai iegūtu to, ko es gribu. 

Ja es negribu pārdot tiem, kam neko nevajag, kā es varu pārdot tiem, kam kaut ko vajag? Kā es varu uzzināt, vai maniem klientiem kaut ko vajag? Atbildi, parasti, es pati nojaušu. Ja nē, es vienmēr varu izmantot google.com palīdzību. Manā piemērā atbilde ir - runājot ar klientiem. Nepārdodot neko, bet runājot ar klientiem, jautājot, kā viņiem iet, par ko satraucas, uzklausot un pastāstot, ko es esmu dzirdējusi jaunu pasaulē. Tas ir arī viss.

Ja es zinu, ko negribu un man neformulējas atbilde uz to, ko es gribu, tad var uzdot citu jautājumu. Kas ir tieši pretējs tam, ko es negribu? Piemēram: Ja es negribu būt uzmācīga zvanītāja, tad kā izklausās neuzmācīga zvanītāja? Ja atbilde ir: "Tāda, kura nezvana", tad es spēlēju pret sevi un atbildi nepieņemu. Uz jautājumu ir jāatbild ar jēgpilnu atbildi, kas palīdz uzvarēt. Manā gadījumā, atbilde ir - tāda, kurai klients rūp vairāk par vēlmi pastāstīt par saviem produktiem. Tāda, kas var kaut ko iedot klientam.

Ja mani dzen uz priekšu bailes par naudas trūkumu, tad, kas ir pretējs bailēm -miers. Jautājums atkal, kas man dod mieru? Man personīgi dod mieru tas, ka esmu sarēķinājusi, cik mēnešus es varu izdzīvot ar to, kas man ir. Otra lieta, kas man dod miera sajūtu ir, ja es varu sev parādīt, ka es kaut ko daru lietas labā, lai man būtu nākotnē vairāk, nekā šobrīd. Ja es šajā brīdī nevaru piespiest nevienu nopirkt, tad es varu uz lapiņas sarakstīt cipariņus un vilkt aplīšus par katru vērtīgu sarunu ar klientu, kuras laikā es uzzināju kā iet klientam. Es tiešām ticu, ka no 100 zvaniem vismaz vienam būs kaut neliela vajadzības, kas sakritīs ar manām iespējām kaut ko piedāvāt. Tas man dos iespēju būt mierā saistībā ar finansēm kaut vai par nedēļu, divām vai pat mēnesi. 

Es tiešām apšaubu, ka sakot sev, ka nevienam neko nevajag, es būšu spējīga šo klienta vajadzību sadzirdēt, tādēļ, man ir jātur ausis vaļā un mana galva mierīga.

Ja es gribu laimi - mazo laimi var noķert ātri. Aizveru acis un saku paldies, par visu, kas man ir un man ir daudz. Atveru acis un piezvanu tuvajiem, lai pateiktu paldies. Šajā rītā noķēru daudz mazas laimītes skrienot pa mežu un noslēdzot skrējienu aukstā ūdenī. Mana investīcija bija - gribasspēks izlīst no gultas. Dažreiz ir tik labi nezināt, ko tad īsti gribās un ļaut sevi pārsteigt ar to, ka gribās pieDZĪVOT šo mirkli un pēc tam atnāk atbildes ar to, ko tad vēl gribās. Man šobrīd gribās būt kustībā, darīt visu, ko es spēju savā, ģimenes un citu labā.

Tā es spēlēju ar sevi spēles katru dienu. Manā spēlē, man vienmēr ir jāuzvar.

Foto: Lauma Kalniņa