Gribējās likt skaistu bildi ar uzvarošu smaidu kalna galā, tomēr nolēmu padalīties ar absolūti neperfektu sevi procesā, kad veicu cīņu ar savam domām un testēju savu fizisko izturību. Ar sportu vienmēr esmu bijusi uz Jūs. Darīju minimumu, lai vēders turas stingri un pārējais uz mani neattiecās. Uzaugot pavisam plakanā vietā un ziemas pavadot siltā istabā, kalni man bija sveša un neinteresanta vide. Mainoties draugu kompānijai sapratu, ka viņiem patīk sportiskas aktivitātes un nolēmu pamēģināt pastiept savas komforta zonas robežas. Pagājušo dzimšanas dienu pavadīju vieglā pastaigā pa kalniem un sapratu, ka iespaidīgie skati mani vilina. Ērti apavi, viegla soma ar uzkodām un elpu aizraujoši skati – tad nu sāku sevi saukt par cilvēku, kuram patīk kalnu pastaigas. Šajā gadā man pateica, ka kāpiens būs nedaudz izaicinošs. Neko ļaunu nedomādama, iztēlojos, ka pāris stundas ilgāk un pāris nepatīkamas takas, kur jākāpj augšā- to es varu. Kad sastapos ar realitāti mans prāts sāka bļaut, ka “Vot, šito es točna nevaru”. 8h kāpiens, 2663m, akmeņi, troses, sniegs un augsti akmeņu krāvumi bez drošināšanas?!? Traka vai?! Tajā brīdī kāds manā prātā ļoti skaļi uz mani bļāva, ka neapjēdzu ko daru! Biju izvēles priekša, pateikt “Sorry, bet nevaru”, vai likt lieta visu, ko zinu par sevis motivēšanu un pārbaudīt, cik tieši es varu. Sāku spēlēt ar sevi spēli- ok, drīkstu neuzkāpt līdz virsotnei, bet vēl divus solus paspert uz augšu, es varu. Pēc diviem soļiem – nu labi, vēl divus. Man veicas, ka pa priekšu gāja viena ļoti spējīga dāma. Aiznesās it kā tā būtu viņas ikdienišķā pastaigu taka. Ik pa laikam tikai redzēju, kā nozib viņas rozā dvielis uz mugursomas. Katru reizi, kad prāts mēģināja nīdēt- “Re, kā viņa var, Tu gan pēdējo mēnesi izlaidi sporta zāli, Tu esi jaunākā šajā kompānijā un nespējīgākā”. Nu standarta iedrošināšanas frāzes, kas skan katra galvā, tik katram citā dzīves situācijā. Izlēmu, ka jāspēlē jauna spēle- mēģināju piefiksēt, kur es pēdējo reizi viņu redzēju un, kad pati tur nonācu, saslavēju sevi. Tas deva spēku turpināt pat tad, kad šķita, ka nu jau pietiek. Nākamā cīņa bija ar garlaicību. Esmu projektu cilvēks un man patīk, ka viss notiek ātri. Ar kāpšanu tik ātri gan negāja, kā gribētos. Kad uznāca apnikums, jautāju sev, ko tieši es šajā laikā labprātāk darītu- lasītu grāmatu un dzertu kafiju? Apskatīju apkārti, satriecoši skaistos dabas skatus un sapratu, ka esmu īstajā vietā un laikā. Centos sev atgādināt, ka vienmēr vis notiek par mani, nevis pret mani. Tieši tādēļ dikti sapriecājos, ka brīdī, kad kājas bija pārgurušas, mainījās kalna izaicinājums un lielāks uzsvars tika likts uz roku spēku, parādījās pilnīgi jauna jauda.
Milzīgs izaicinājums bija pēdējā stunda, kad virsotne bija tik tuvu un reizē neticami tālu. Nenormāls nogurums un sajūta, ka nav vairāk jaudas ne rokās, ne kājās. Un atkal sapratu, ka jāspēlē spēles ar prātu. Piedāvāju sev dažādus scenārijus- 1) Elīna sēž uz klints un raud, ka vairs nevar. Nu labi, cik ilgi tā sēdēšu, tāpat pēc tam būs jākāpj tālāk un būšu iztērējusi tikai spēku. 2) Krītu gar zemi un bļauju, ka gals klāt. Nu ok, izsauks helikopteri ar glābējiem. Kurš par to maksās? Reāli nejēdzīga naudas investīcija. Man kā finanšu koučam, nav pieņemami šādi tēriņi. 3) Atļaušu sev nekoncentrēties, palaidīšu garām kādu pakāpienu un netīšām ievelšos aizā. Reāli stulba un sāpīga nāve. Nevilina. Tā spēlējot spēles ar sevi nonācu līdz augšai. Šobrīd šķiet smieklīga sava ņemšanās, varēju tak iet un baudīt skatus un nedomāt muļķības, bet nu pēc kara visi ir gudri. Tagad, kad zinu, ka es to fiziski varu, attieksme ir cita. Šis bija fiziski lielākais izaicinājums, kādu līdz šim esmu piedzīvojusi un pirms tam man nebija pierādījumu, ka esmu spējīga tikt ar to galā. Tādēļ šādas muļķīgas spēlītes manā galvā norisinās. Sapratu, ka šī pieeja man noderēs arī citās dzīves situācijās, kad darīšu kaut ko sev nezināmu. Paldies Laura Dennlerun Michel Dennler par kārtējo manas dzīves izaicinājumu!
Kopsavilkums man pašai:
- Vēl biežāk teikt “Paldies” ikvienam, kurš iet pa priekšu un parāda, ka neiespējamais ir iespējams;
- Pieņemt, ka prāts regulāri spēlēs spēles “ Tu to nevari” un mans uzdevums ir meklēt visu, ko es varu- vienu soli uz priekšu.
- Atļaut sev nevarēt un uzzīmēt scenārijus savas nevarēšanas sekām. Pat iluzora izvēles iespēja rada brīvības sajūtu.
- Pateikt sev paldies, ka ļauju sev mēģināt.
- Meklēt vēl vairāk draugus un vidi, kas iedrošina pastiept savu iedomāto spēju robežu.
- Pamanīt, ka visapkārts ir atbalsts, lai ko es arī darītu.
