Zupa vai dzīves jēga?


Kad Tu pēdējo reizi omītei, opim, sētniecei vai garāmgājējam uzdevi jautajumu, kas patiešām Tevi interesē? Kad Tu pēdējo reizi sev uzdevi jautājumu, kas Tevi patiešām interesē?


Pirms pāris nedēļām biju Gruizjā. Emocijas, ēdienu baudas, vīna baudas un kalni. Pēdējā vakarā sēdēju uz soliņa un man blakus apsēdās vīrs gados ar smieklu un rūpju rievām sejā, ar tik patiesu smaidu kā senam paziņam. Standartā vajadzētu ar viņu aprunāties par vīnu, ēdienu, Gruziju, tūrismu, nu kaut ko pieklājīgu. Skatos viņa sejā un man galvā ir tikai viens jautājums: “Kāda ir dzīves jēga?”. Nezinu, vai tāpēc, ka viņš izskatījās pieredzējis, patiess vai vieds, bet es zināju, ka viņš savas dzīves laikā to ir apdomājis un viņam noteikti ir kāda atbilde. Bija. 

Viņš paskatījās debesīs, tad man acīs un ar milzīgu smaidu atbildēja: “Attiecības un mīlestība!”.

Tik vienkārši un ģeneāli. Tajā brīdī aizsākās jautājumu virpulis manā galvā - ja es tam piekrītu, vai manas darbības to atspoguļo? Vai tās patiešām ir arī manas vērtības? Vai mans bizness ir uzbūvēts uz attiecībām un ar mīlestību? Vai manas sarunas ar ģimeni, draugiem, kolēģiem pauž attiecības un mīlestību? 

Es nevaru pavisam godīgi uz visiem jautājumiem atbildēt ar “Jā”, kaut arī gribētu izlikties par labiņo un sameloties jums visiem. Ja tā nav, tad kas man ir nepieciešams, lai dzīvotu saskaņā ar savām vērtībām un katrs mans solis tās paustu? Iespējams, ka gruzīnis nemaz nezina dzīves jēgas definīciju un es tagad pārbūvēšu visu savu dzīves uztveri, kas bija uzbūvēta uz stabiliem KPI (maldīgi key performance indicators) ?! A, ja nu viņš zina vairāk par mani?


Ņemot vērā, ka pēdējos gados esmu sevi audzinājusi būt prātīgai, pārbaudīt informāciju, apdomāt, izsvērt un piemirsusi sajust, tad arī šoreiz izlēmu pārbaudīt. Nolēmu veikt eksperimentu un pajautāt vēl vismaz 20 cilvēkiem šo pašu jautājumu. Līdz atbilžu apkopošanai nolēmu uzlikt telefonā atgādinājumu, kas regulāri man plkst. 15:00 pajautā: ”Vai tas ko es daru, tuvina mani manam mērķim par attiecībām, mīlestību un iedegtiem cilvēkiem?” Pēdējo pieliku pati no sevis, jo čujs teica, ka tas ir mans, ka man nevajag eksperimentu, ka es jūtu. Drošs paliek, pusdrošs, lai ir abi.


Tā nu es priekš sevis pieņēmu šo mazo eksperimentu, kas turpināsies visas manas dzīves laikā. Kur šajā tekstā bija par zupu? Nākamajā reizē, kad gribēsi savai omītei, opim, mammais vai tētim pajautāt kārtējo reizi: “Zupu gribēsi?, Zāles iedzēri?, Kā tev šīs dienas aukstums?”, pajautā kaut ko patiešām būtisku, kas interesē tavu būtību.


*Vajadzēja pabrīdināt, ka tiem, kuriem interesē literāri pareiza valoda, būs grūti lasīt. Par šo es zinu, es varu kļūt tikai labāka :)